Mūsdienās dzīve nav iedomājama bez plastmasām. Pateicoties ļoti dažādajām fizikālajām īpašībām, plastmasas aizstāj tādus dabīgus materiālus kā akmens, koks, āda, tekstilšķiedra, kauls, (arī ziloņkauls). Bieži plastmasas aizvieto stiklu, papīru, keramiku, metālus.
Tā kā plastmasu ražošanas apjomi nemitīgi aug, rodas arvien vairāk atkritumu. Tie pārklāj jūras un upju virsmas, reizēm zem tiem slāpst jūras iemītnieki. Nevīžīgi nomestus dažādus trauciņus un maisiņus ar pārtikas atliekām ieēd dzīvnieki. To organismi, protams, nav piemēroti plastikātu pārstrādei, un dzīvnieki iet bojā bezjēdzīgā nāvē. Nav oficiāli apstiprinātu datu par plastmasu pilnīgu sadalīšanos apkārtējā vidē, taču tie varētu būt vairāki simti gadu.
Visu atkritumu savākšanas pamatā ir 3R koncepcija: reduce; reuse, recycling, kas tulkojumā nozīmē: lietot mazāk, lietot vēlreiz, pārstrādāt. Lai atkritumus pārstrādātu, tie jāsavāc.
Pirmo plastmasu 1855. gadā ieguva anglis Alexander Parkess no celulozes, to nitrējot (piesaistot slāpekli) ar slāpekļskābi Šo vielu nosauca par parkesīnu, vēlāk par celulozi vai nitrocelulozi. Pulverveida sintēzes produktu sapresēja un 1862. gada Pasaules izstādē Londonā šādi iegūtais mākslīgais ziloņkauls ieguva bronzas medaļu.
Mūsdienās plastmasu ražošanas procesā pamatizejviela ir ogļūdeņraži. Tā ir fosilā degviela: gāzveida - gāze, šķidrā - nafta, cietā - ogles. Šī nenovērtējamā izejviela, kura veidojusies dzīviem organismiem sadaloties anaerobā (bez gaisa piekļūšanas) vidē pirms vairākiem simtiem miljonu gadu, ar katru gadu tiek patērēta arvien lielākos daudzumos. 90% naftas mūsdienās tiek lietotas pārvietošanās līdzekļu dzinējos, bet no pārējā izgatavo neskaitāmas derīgas lietas.
Jebkurā gadījumā fosilo produktu izlietošana rada oglekļa izmešus. Ja 19. gadsimta vidū to daudzums atmosfērā ir neliels, tad 21. gadsimta pirmajā desmitgadē oglekļa emisijas daudzums jau sasniedz 8 miljonus tonnu gadā.
Nozīmīga naftas pārstrādes nozare ir produkcija plastmasu iegūšanai. Plastmasas ir tipiski polimēri ar augstu molekulsvaru. Polimērs ir molekula, kas veido garu ķēdi. Poli – grieķu valodā nozīmē „daudz”, mer - „daļas”. Tātad polimēri sastāv no daudzām daļām. Lai no monomēra veidotos polimērs, jāsarauj dubultā saite starp oglekļa atomiem. Saites saraušanai nepieciešamā enerģija ir 611 kJ/mol. Šis enerģijas daudzums nepieciešams jebkuras plastmasas ražošanai vajadzīgā polimēra iegūšanai.
Jau tika pieminēta plastmasu kaitīgā ietekme, taču tikpat bīstams cilvēka veselībai ir bisfenols – A, kuru izmanto 3. tipa un dažu 7. tipa plastmasu (polikarbonātu) ražošanā kā antioksidantu un plastificētāju. Bisfenols – A , nonākot dzīvas radības organismā, darbojas kā endokrīnās sistēmas, kas atbild par visa organisma hormonu saskaņotu darbību, sagrāvējs, vēža izraisītājs, aptaukošanās veicinātājs.
Polivinīlhlorīda un polikarbonāta plastmasa ir ļoti bīstama, ja to dedzina, piemēram, ugunskurā - arī tad gaisā izdalās dioksīns un bisfenols – A. Plastmasu bīstamība pamatā ir divējāda: ķīmiskā un mehāniskā. Nokļūstot augsnē, viss augstākminētais notiek arī mežos.
Visus plastmasas izstrādājumus klasificē pēc 7 identifikācijas kodiem, atkarībā no iegūšanas veida. Ja plastmasas kodam priekšā ir lielais „R”, tas nozīmē, ka izstrādājums ir no otrreizējām izejvielām.
Lai arī pēc šiem kodiem plastmasas šķirot nav sarežģīti, procesu mehanizēt ir gandrīz neiespējami, pārsvarā tas ir roku darbs.