Kā liecina SKDS aptaujas dati, mežos katru gadu atpūšas vismaz 82% Latvijas iedzīvotāju, un atpūtnieku skaits arvien palielinās. Taču vienlaikus saasinās arī mežu piesārņojuma problēma – atpūtai dabā cilvēki aizvien vairāk izmanto vienreiz lietojamos traukus, salvetes, iesaiņojumu, grillus, ko atstāj turpat mežā. Vislielākās raizes mežam sagādā pieaugošais plastmasas atkritumu īpatsvars, kas atšķirībā no papīra nesadalās. Pieaugot privātmāju skaitam un būvniecības aktivitātēm, pieaug arī industriālo atkritumu un sadzīves atkritumu izgāšana mežā.

Katru gadu AS „Latvijas valsts meži” no mežiem izved ap 6 tūkst. m3 atkritumu. Ja to mērītu pēc „mežsaimnieku metodes”, tad šāds daudzums atbilstu 120 baļķvedēju kravām.

Lai risinātu pieaugošo atkritumu problēmu mežos, AS „Latvijas valsts meži” (LVM) 2005. gadā ir uzsākusi sociālu kampaņu „Nemēslo mežā!”, par kuras galveno varoni ir kļuvis Cūkmens.

“Mežu piesārņojuma problēma, manuprāt, neslēpjas pašos atkritumos, bet gan cilvēku attieksmē pret apkārtējo vidi,” saka LVM valdes priekšsēdētājs Roberts Strīpnieks, „kamēr cilvēks nesaprot, ka nav atsūtīts uz Zemes no kosmosa, lai to iekarotu, bet gan ir piedzimis tepat un ir šīs planētas sastāvdaļa, tikmēr velti gaidīt, ka viņš pēc piknika mežā savāks atkritumus.Mēs varam pēc tam rīkot bezgalīgas meža sakopšanas talkas, tomēr svarīgākais un grūtākais uzdevums ir mainīt cilvēku attieksmi. Tas arī ir šīs sociālās kampaņas „Nemēslo mežā!” mērķis.”

Atkritumi Latvijas mežos – skaitļi un fakti

Meži aizņem apmēram pusi no Latvijas teritorijas. Šobrīd mums trūkst precīzas statistikas par kopējo atkritumu apjomu un veidu, kas atrodams Latvijas mežos, ņemot vērā to, ka atkritumi ir ļoti izkliedēti, kā arī bieži vien speciāli slēpti, apzinoties to izmešanas nelikumību. Tomēr ik gadu Latvijā tiek radīts apmēram 600 – 700 tūkstoši tonnu atkritumu, no kuriem 70% (t.i. 420 – 490 tūkstoši tonnu) rada iedzīvotāji. No visa radītā atkritumu apjoma tikai 70% tiek noglabāti izgāztuvēs un poligonos, tas nozīmē, ka 30% (t.i. 180 – 210 tūkstoši tonnu) izmesto atkritumu nonāk dabā – mežos, pļavās un citās vietās.

Savākt un atbilstoši apsaimniekot mežā izgāztus atkritumus neapšaubāmi ir dārgāk, nekā ja tie jau sākotnēji būtu nonākuši izgāztuvēs. Kā liecina AS „Latvijas valsts meži” aprēķini, viena kubikmetra atkritumu savākšana mežā izmaksā no 7-25 latiem, atkarībā no atkritumu daudzuma un platības lieluma. Atkritumu savākšana ir dārgāka, ja atkritumi ir izkliedēti lielākā teritorijā. Izdarot aprēķinus, var secināt, ka atkritumu savākšana mežā izmaksā vidēji 15 LVL/m3.

AS „Latvijas valsts meži” izdala trīs dažādus viedus, kā sadzīves atkritumi nonāk Latvijas mežos:

1. Cilvēki uzturoties un atpūšoties mežā atstāj tur atkritumus, kas rodas šajā atpūtas procesā;
2. Cilvēki apzināti no savām dzīvesvietām izved sakrājušos sadzīves atkritumus un izmet tos mežā, kas ir „pa ceļam”.
3. Atkritumi lielos apjomos ar kravas transportu tiek atvesti uz mežu un tur izgāzti – būvgruži, konteineros uzkrātie sadzīves atkritumi, liela gabarīta atkritumi u.tml.

Vislielākā atkritumu koncentrācija ir novērojama pie lielākajām Latvijas pilsētām, kā rezultātā arī meži ap šīm pilsētām un to savienojošo ceļu malas ietilpst salīdzinoši augstā piesārņojuma riska zonā.

Atkritumi meža teritorijā ne tikai izskatās neestētiski un traucē apmeklētājiem baudīt dabu, brīvi pārvietoties un apdraud to veselību (asi priekšmeti, izgarojumi u.tml.). Atkritumi lielos daudzumos var apdraudēt arī dabu kopumā – piesārņojot  un iznīcinot meža un ezera ekosistēmas, floru un faunu. Lai arī izmestie atkritumi pārsvarā ir sadzīves atkritumi, tomēr nav zināms vai tie nesatur arī kādas kaitīgas vielas, kas atkritumiem sadaloties, varētu saindēt apkārtējo dabu – iesūkties augsnē, nonākt ezerā u.tml. Tādi sadzīves atkritumi, kā stikls un plastmasas pudeles nesadalās – tie bieži kļūst arī par slazdiem, kuros salien un iet bojā daudzi kukaiņi – dabas sanitāri.

Arī, tā sauktais, organiskais piesārņojums var radīt lielus bojājumus mežaudzei. Tā, piemēram, mežos nereti tiek konstatēta kanalizācijas notekūdeņu izgāšana. To māju iedzīvotāji, kuriem nav centralizētas kanalizācijas, sakrātos kanalizācijas ūdeņus mēdz izgāzt mežā. Par šādiem gadījumiem ir ierosinātas vairākas krimināllietas, turklāt vienā no tām – likumpārkāpējs pieķerts nozieguma vietā, iztukšojot vairāku kanalizācijas ūdeņu mucu saturu tieši jaunaudzē. Šajā gadījumā mežiniekiem nācās tīrīt augsni un audzēt mežu no jauna.

Jāņem vērā vēl viens faktors atkritumu bīstamībā attiecībā pret meža ekosistēmu – atkritumu nekontrolēta dedzināšana. Tā, piemēram, viens no 2005. gada lielākajiem meža ugunsgrēkiem radās no atkritumu dedzināšanas nelegālā izgāztuvē Ventspils rajonā, savukārt Daugavpilī meža īpašnieks izraisīja meža ugunsgrēku pats savā mežā, mēģinot sadedzināt savus no garāžas izmestos atkritumus.

Bez sadzīves atkritumiem Latvijā rodas arī liels daudzums toksisko atkritumu, kuriem pastāv risks nonākt brīvā dabā. Par spīti stingrajai likumdošanai, kas kontrolē šo atkritumi apsaimniekošanu, mežos diemžēl tiek regulāri izgāzti arī toksiski atkritumi. Tā, piemēram, Rīgas rajona Garkalnes mežniecības teritorijā, netālu no Baltezera, 2005. gada novembrī tika atrastas vairāk kā 10 tonnas krāsu bundžas un mucas, naftas produkti mucās, pesticīdi, dažādas skābes u.c. Tie bijuši nesen izgāzti bijušā padomju armijas poligona teritorijā.To sadedzināšana atbilstoši vides prasībām maksā 780 Ls/tonnā.

Problēmas cēloņi – cilvēks vai valsts?

Attīstītās valstīs lielāko daļu atkritumu uzskata par otrreizējo izejvielu, ko var lietderīgi izmantot, tāpēc atkritumi mežā nonāk daudz retāk. Vecajās ES dalībvalstīs valsts ar dažādiem mehānismiem – nodokļiem, likumdošanu, augstām deponēšanas jeb noglabāšanas izmaksām utt. – veicina un subsidē šo procesu. Iedzīvotāji ir ieinteresēti šķirot atkritumus, jo tad maksa par to izvešanu ir mazāka. Ir attīstīts otrreizējo izejvielu tirgus. Sabiedrība ir videi draudzīgāka.

Arī Latvijas valsts atkritumu apsaimniekošanas jomā šobrīd virzās šajā virzienā, tomēr, kā liecina aptauju dati, tad Latvijas iedzīvotājiem vides aizsardzība ir tikai 10. vietā starp prioritātēm, kamēr „veco” ES dalībvalstu iedzīvotājiem- 4. vietā. Kā šāda statistika izpaužas Latvijas mežu piesārņojuma kontekstā?

Pieaugot prasībām pret atkritumu izgāztuvēm, vairums līdz šim legālo izgāztuvju tiek slēgtas. Izgāztuvju skaitam samazinoties pieaug atkritumu transportēšanas attālums, kas cilvēkus rosina tos izgāzt tuvākajā mežā. Daudzi cilvēki reģionos ir pieraduši izmantot vecās izgāztuves (kas bieži vien robežojas ar meža teritoriju), neslēdzot individuālu līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju par atkritumu izvešanu, tāpēc tagad nereti vēl turpina izgāzt savus atkritumus mežā pie vecās izgāztuves.

Iespējams, ka sabiedrībai trūkst informācijas par jauno atkritumu apsaimniekošanas sistēmu, vai arī tā nav pietiekami informēta par atkritumu kaitīgo ietekmi uz vidi. Tomēr izgāztuvju slēgšanas process turpinās, attīstoties ilgtspējīgākai atkritumu apsaimniekošanas sistēmai. Ir izstrādāta valsts investīciju programma un uzsākta tās realizācija, paredzot Latvijas teritorijā izveidot reģionālu pieeju sadzīves atkritumu apsaimniekošanai ar 10-12 jaunu sadzīves atkritumu poligonu un citu atkritumu apstrādes iekārtu būvniecību un esošo izgāztuvju slēgšanu un rekultivāciju – pasākumu kompleksu, lai atjaunotu degradēto platību augšņu segu. Nākotnē ir paredzēts visas mazās izgāztuves likvidēt, t.i., rekultivēt un atkritumus noglabāt tikai reģionālajos poligonos, kas atbilst vides aizsardzība prasībām.

Par sadzīves atkritumu apsaimniekošanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā ir atbildīgas pašvaldības. Sadzīves atkritumu savākšanu un apglabāšanu Latvijā galvenokārt veic atkritumu savākšanas uzņēmumi. Tomēr uz šo brīdi atkritumu savākšanas pakalpojumus saņem (ir noslēguši līgumu ar atkritumu apsaimniekotāju) tikai aptuveni 60% iedzīvotāju, kā rezultātā atkritumi tiek izbērti mežos, ceļmalās, atklātu ūdenstilpju tuvumā un citās neatļautās vietās.

Mežos LVM darbinieki nereti konstatē dažādus lielgabarīta atkritumus – sadzīves tehniku, mēbeles, santehniku, būvgružus u.tml. – tā kā nav izveidojusies liela gabarīta atkritumu savākšanas kultūra, lai gan sistēma teorētiski pastāv. Kā kuriozu var minēt to, ka Bauskas rajonā mežos LVM darbinieki atraduši pat trolejbusu.

Cilvēki atkritumus gāž mežā arī tādēļ, ka izgāztuvēs tiek iekasēta maksa, bet mežā tādas nav. Savukārt apzinīgākie vai turīgākie norāda uz neērto kārtību maksāšanai par pakalpojumu – to neiekasē uz vietas, ir jāveic netiešs maksājums. Tāpēc daudzviet ir izveidojusies tāda situācija, kā, piemēram, Madonas rajona Lubānas pagastā, kurā, nesen satīrot nelegālo sadzīves atkritumu izgāztuvi, no meža tika izvesti 120m3 atkritumi, kas bija sakrājušies pēdējo 30 gadu laikā. Šajā gadījumā iedzīvotāji vainoja arī pagastu nespējā pietiekami saremontēt ceļu līdz oficiālajai izgāztuvei, kamēr meža ceļus ērti izbraucamus uzturēja AS „Latvijas valsts meži” mežsaimnieciskām vajadzībām.

Vēl viens iemesls mežu piesārņojuma problēmai meklējams faktā, ka apmēram 30% no visiem sadzīves atkritumiem veido izlietotais iepakojums, kura apjoms Latvijā pēdējos gados strauji pieaug. No vienas puses ceļas dzīves līmenis un cilvēki arvien vairāk atpūšas mežā, bet no otras – sadzīvē un atpūtā aizvien populārākas kļūst ērti un lēti izmantojamas vienreizēji lietojamas lietas – trauki, salvetes, iesaiņojums. Atstāt vai neatstāt to visu pēc piknika mežā – tas ir individuālās attieksmes jautājums, arī gadījumā, ja daudzās atpūtas vietās nav speciālas atkritumu urnas vai arī atkritumu tvertnes ir pārpildītas.

Ierunā