Es esmu Cūkmens. Cūcīgākais no visiem ‘meniem’. Es ar to jau sen vairs nelepojos. Gluži otrādi – es mēģinu ļaudis pasargāt no likteņa, kāds piemeklēja mani. Pirms daudziem gadiem es biju bezrūpīgs puika. Bez šņukura un apmetņa. Man bija pasaule vaļā un jūra līdz ceļiem. Man šķita – ja tu nomet papīru zemē, gan jau būs kāds, kas to pacels. Ja tu izsvied ledusskapi krūmos, gan jau kāds to savāks. Es tieši tā arī darīju – ko nevajag, to mašīnai pa logu ārā. Kā draza – tā zemē.
Reiz es gatavojos izliet vecu motoreļļu. No autiņa, tieši ezera krastā. Nu un kas? Vai tad es neesmu radības kronis, vai tad man nav tiesību? Un, galu galā, vai tad eļļa nav tikpat dabiska kā dubļi? Es paņēmu atslēgu un skrūvēju kartera korķi. “Nelej to eļļu, par sivēnu kļūsi,” es pēkšņi izdzirdu. Es paskatījos – tas bija mazs vīrelis, sirmu bārdeli un sivēnu padusē. “Nelej gan to eļļu,” viņš atkārtoja.
Sivēns sāka spirināties un nez no kurienes uzradās vējš. “Jucis,” es nodomāju, bet viņam pieklājīgi atbildēju: “Es neleju, tā pati līst.” Un izskrūvēju skrūvi. Atskanēja apdullinoša dārdoņa, un redzeslauku pārņēma rozā migla. Pirmajā brīdī šķita – tas ir pērkona grāviens. Bet nē. Tas bija gigantisks, dobjš un ilgs vepra kvieciens, kas iedārdējās kaut kur austrumu pamalē, pārvēlās pāri, aizsitot ausis un nogāžot mani eļļas lāmā, un vēl labu brīdi drebināja pakalnus vakaros.
Es piecēlos. Vīrelis ar sivēnu bija pazudis, bet kaut kas bija mainījies. Es pagriezu mašīnas spoguli un aplūkoju sevi. Rozā apmetnis, šņukurs, aste gredzenā un plaukstu vietā – šķelti nagi. Pirmajā brīdī šķita – tā ir karikatūra. Es mēģināju atbrīvoties no apmetņa. Veltīgi. Tas bija pieaudzis pie muguras. Es pataustīju šņukuru. Tas bija daļa no manas sejas. Nekas nespētu aprakstīt manu izmisumu. Viss, ko es vēlējos, – atgūt savu iepriekšējo izskatu. Bet es nezināju, kā.
Es saucu vīreli ar sivēnu. Veltīgi. Es savācu izlieto eļļu līdz pēdējai pilītei. Nekāda rezultāta. Un tad pavisam nejauši es iebāzu roku apmetņa iekškabatā un atradu stūrainiem burtiem rakstītu zīmīti: “No šī brīža tev būs cīnīties par tīru mežu. Tu runāsi ar cilvēkiem, tu mācīsi bērnus, tu sludināsi tīrus mežus un to, ka ikviens, kurš mēslo mežā, agri vai vēlu taps par cūku. Tu rīkosi talkas, tiksies ar žurnālistiem un piedalīsies reklāmās. Un tikai tad, kad Latvija būs tik tīra, cik tīra ir, teiksim, Norvēģija, tu tapsi atpakaļ par cilvēku.”
Pārējo jūs jau zināt. Un šis ir mans vēstījums: “NEMĒSLO MEŽĀ! Pirmkārt, tu tapsi par cūku. Otrkārt, tu sabojāsi mežu, saindēsi un nonāvēsi daudz dzīvu radību. Treškārt, tu sabojāsi prieku daudziem cilvēkiem.”
