RUK, RUK, DRAUDZIŅ!
ruk-ruk
RUK, RUK, DRAUDZIŅ!
Tagad tu pirmais uzzināsi visas cūcības un jautrības!
Tagad tu pirmais uzzināsi visas cūcības un jautrības!
close button
13.01.2022

Gribēt darīt, iedziļināties – intervija ar Aizkraukles PII "Saulīte" skolotāju Maiju Ciematnieci

8031a49f ab68 4dd1 a04f d4d8c5e63d84

Ekoprogramma “Cūkmena detektīvi” jau vairākus gadus pulcē tūkstošiem Latvijas bērnudārzu audzēkņu un skolotāju. Lai dalītos ar gūto pieredzi un iedvesmotos jauniem piedzīvojumiem, Cūkmens kopā ar saviem palīgiem uzsāk jaunu interviju sēriju, kuras ietvaros programmu īstenojošie skolotāji dalās ar saviem un, protams, pašu detektīvu, iespaidiem! Šoreiz ar stāstiem par došanos dabā un ikdienas kurioziem dalījās Aizkraukles PII “Saulīte” skolotāja Maija Ciematniece.

Kā jūs uzzinājāt par ekoprogrammu “Cūkmena detektīvi”?

Par ekoprogrammu “Cūkmena detektīvi” uzzināju kaut kā pavisam nejauši – šķiet, ka es atvēru Facebook lapu un pieraudzīju rakstu par tajā laikā notiekošo pieteikšanos programmai. Es tur palasīju un galvā aizgāja tāds kā klikšķis. Domāju – nē, man tā sava grupa ir jāpiesaka! Pirmajā projektā es piedalījos, kad vēl strādāju Kokneses attīstības centrā Bormaņos, kur piedalījos divus gadus. Pēc tam mainīju darba vietu tuvāk savai dzīves vietai Aizkrauklē. Tad jau kaut kā uzreiz gribēju turpināt to iesākto darbu.

Sanāk, ka caur jūsu rokām jau vairākas grupas ir piedalījušās programmā!

Jā, un atceros, ka toreiz nodomāju: “Bet kāpēc man ir jāstrādā tikai ar savu grupu, ja es varu iesaistīt arī visas bērnudārza grupas?” Tā nu es šos divus gadus, kopš strādāju šajā iestādē, ekoprogrammas ietvaros uzņēmos vadību pār visām piecām grupām un ik mēnesi tās aktīvi iesaistu detektīvu darbos.

Lieliski! Ne kuram katram audzinātājam pietiek spara uzņemties iesaistīt vēl arī citus! Bet sakiet, kas bija tas, kas uzrunāja piedalīties?

Es jau pati esmu tāds dabas bērns – man patīk viss dzīvais un pašai doties dabā. Tā man tas arī aizgāja! Jo kāpēc gan lai es tās praktiskās zināšanas nevarētu sniegt pirmsskolas izglītībā, kurā es strādāju ar bērniem? Kā nekā bērnam šajā laikā tiek ielikts pats pamats – ko tu viņam dosi pirmssākumā, bērnībā, tas arī viņam ies līdzi visā dzīves garumā. Izpratne par dabu, tās saudzēšana, nemēslošana tajā – uzskatu, ka tas arī līdz šim ir ļoti labi strādājis, un jau savos 5 vai 6 gados viņi samērā daudz ko saprot, apzinās un spēj arī šīs lietas iemācīt arī citiem!

No tā izriet arī mans nākamais jautājums. Reiz saņēmām ziņu no kāda programmas bērnudārza, kura audzēkņi panāca, lai vecāki atteiktos no hēlija balonu izmantošanas izlaidumā, lai nepiemēslotu tuvumā esošo mežu. Sakiet, vai arī jūsu ķipari kādreiz izrādījuši tik stingru nostāju?

Cik esmu ievērojusi no saviem bērnudārza grupu bērniem, ir ļoti labas atsauksmes un pat izbrīns tieši no vecāku puses. Piemēram, bija diena, kad atnāca kādas meitenītes mamma un jautā: “Skolotāj, ko jūs tur dariet? Man bērns ieiet dārzā, paņem rokā vardi, nebaidās paņemt rokās un pat mīļo to – viņai patīk visi kustoņi! Kolīdz atnāk mājās, tā dārzā iekšā un nepārtraukti kaut ko meklē, lasa un liek grozā.” Un man par to sanāca tādi smiekli! Teicu, ka jā, mēs patiesi piedalāmies tādā projektā ar Cūkmenu, kurā mācāmies saudzēt dabu, nemēslot tajā un rūpēties par apkārtējo vidi. Tā šī mazā meitene vēl joprojām iet līdzi vecākiem pārgājienos un reizi pa reizei ziņo, ko ir redzējusi, – piemēram, nesen tas bija briedis. Un tas viss ar tādu lepnumu!

Līdzīgi ir ar dabas materiāliem – mēs droši ejam ārā un dodamies uz tuvumā esošo zaļo zonu, kur lasām visus dabas materiālus, ko vien redzam. Cits čiekurus zem eglēm, cits koku lapas, un šogad pat liepziedu tēju. Ir tiešām patīkami, kad bērns aiziet uz mājām un saka: “Mammu, mēs šodien lasījām paši savu liepziedu tēju un pat pagaršojām!” Līdz ar to mums šis dabas izziņas process notiek ļoti praktiskā veidā – vācot un pētot tās materiālus. Tāpat šogad mēs devāmies pētīt un kausēt sniegu, lai redzētu, kāds tas īstenībā ir – tīrs vai netīrs, kas tajā ir iekšā, un apguvām, ka ūdens var būt sastopams dažādos veidos.

Izklausās pēc īstas bērnības baudīšanas! Bet sakiet, vai programma ir kādā veidā atvieglojusi ikdienas darbus?

Noteikti! It sevišķi dabas mācību jomā – vajag tikai gribēt, darīt un iedziļināties procesā. Vismaz manā skatījumā ir tā, ka es šo grāmatu izmantoju plānošanā, katru piektdienu cenšoties veidot jaunu plānu un iesaistot tieši “Cūkmena detektīvu” grāmatiņās atrodamās pasakas un video materiālus. Kad esam noklausījušies vai izlasījuši pasakas, visu kopīgi pārrunājam. Un, tā kā teicu, ka iesaistu arī pārējās grupiņas, lai arī viņiem būtu šī izpratne, ik reizi pasaku konkrētu tēmu, par kuru viņiem būtu jāpadomā, un kurai nepieciešams pievērst vairāk uzmanību. Piemēram, dabas aizsardzība un apkārtējās vides sakopšana – teicu, ka, lai mūsu vide kļūtu tīra un sakopta, šomēnes, dodoties dabā, jāpievērš īpaša uzmanība dabas aizsardzībai un resursu saglabāšanai. Tā tapa visi mūsu raksti, video un bildes, tāpēc noteikti teiktu, ka “Cūkmena detektīvi” ir pateicīga programma.

Izklausās, ka jūs patiešām nopietni esiet ķērušies pie kompetenču izglītības!

Jā, un, ja runājam par pašiem atkritumiem, pirmkārt, bērnam vispār ir jāuzzina un jāsaprot, kas ir šī plastmasa, metāls, koks vai cits materiāls, lai rastos izpratne par to, ko un kā ar viņu var iesākt. Mani grupas bērni nu jau perfekti zina, ka mums ir arī kastes šķirošanai gan grupā, gan pie bērnudārza, un jau paši domā par šķirošanu. Ikdienā redzu, ka bērnam galvā norit loģisks process – ja šodien ir aplicēšanas nodarbība, mēs kaut ko veidosim un griezīsim no papīra, tāpēc būs pārpalikumi, ko vairs nevares izmantot. Tātad tos ir jānes uz šķirošanas kasti papīram. Tāpat arī ar plastmasu un citiem dzērienu iepakojumiem – viņi tos nemet kopējā grozā, bet gan domā, kur šīm lietām būtu īstā vieta. Turpretim, kad šīs kastes ir pilnas, šos šķirotos atkritumus sadalām maisos un nesam uz lielajiem pilsētas atkritumu konteineriem.

Visi kopā?

Jā, visa grupa kopā, un katrs paņem savu maisu, ko grib nest. Tad dodamies uz lielajiem konteineriem un kopīgi lasām, kas uz tiem rakstīts, atpazīstam tos pēc krāsām un audzinātājas mazajiem palīdz atvērt vākus, lai katrs var nodot pārstrādei to, ko paņēmis. Protams, papīrs ir ielikts plastmasas maisā, tāpēc viņi šos maisus vispirms iztukšo un tad skatās – ja tas ir tīrs un vesels, tad ņem līdzi atpakaļ uz bērnudārzu atkārtotai izmantošanai, bet, ja bojāts, tad nodod pārstrādei. Reiz bija arī tāds gadījums, kad kārtējo reizi bijām devušies uz šķirošanas konteineriem, un bērni par savu apņēmību saņēma uzslavas no garām ejošas kundzes.

Tātad  viņiem jau ir reālas prasmes, ko pielietot ikdienā.

Domāju, ka tieši tādas viņiem arī vajadzētu mācīt – kā nekā, jo vairāk mēs šķirosim atkritumus, jo lētāks kļūs šis atkritumu izvešanas process. Arī no pieredzes varu pastāstīt, ka ir bijusi situācija, kad bērns ar vecāku iet mājās no bērnudārza, un, ieraugot zemē nomestu papīru vai plastmasas pudeli bļauj, ka šeit esot bijis kāds, ko Cūkmens par cūku pārvērtis. Vecāki sākotnēji nesaprata un man jautāja, kāpēc bērns visu laiku šo te Cūkmenu piesauc – tad nācās arī viņiem izstāstīt, ko un kāpēc bērni apgūst.

Ja jau runājam par pašu Cūkmenu – vai nav gadījies, ka kāds no bērniem nobīstas no viņa?

(smejas) Nē, par brīnumu nav gadījies – bija izbrīns, pārsteigums, bet bailes gan nebija. Viņi jau bija pieraduši Cūkmenu redzēt video un grāmatās, tāpēc, kad redzēja, ka piebraucis pats varonis, vairāk bija reakcija: “Vāu! Viņš ir atbraucis pie mums!” Šogad gan ierobežojumu un diendusas dēļ bērni viņu nesatika, bet ceram, ka pavasarī varēsim aizvadīt kopīgu nodarbību.

Vai bērni paši ir minējuši, ko viņiem vislabāk patīk darīt “Cūkmena detektīvu” ietvaros? Varbūt ir kas tāds, kas īpaši palicis atmiņā?

Tas viss mūsu grupiņās iet caur pārrunām – kad beidzam kādu programmai veltītu nodarbību, visu kopīgi izrunājam un tad viņi paši arī uzraksta, ko par paveikto domā. Vairāk šīs visas nodarbības nosēžas bērnu zemapziņā. Arī ikdienā viņiem ir pieejamas šīs te mazās grāmatiņas un ik pa brīdim kāds pie tām apsēžas un sāk burtot, tā kā šī visa informācija noteikti piesaista un paliek atmiņā. Man kā audzinātājai noteikti patīk tas, ka varu šo programmu apvienot ar jauno kompetenču izglītības virzienu, jo ar materiāla palīdzību varu atrast konkrētu tēmu un tai piesaistītos materiālus, ko ir viegli sagatavot nodarbībai – kā nekā pašreizējā mācību pieeja paredz, ka skolotājam pašam ir jāgatavo samērā daudz dažādu materiālu, lai bērnus mācītu interaktīvā veidā.

Vai ir vēl kas, ko gribētu piebilst?

Tiešām liels paldies AS “Latvijas valsts meži” un Cūkmenam par šo programmu un ceru, ka tā tikai turpinās attīstīties. Tāpat paldies  arī  visam pirmsskolas kolektīvam, atbalsta personālam, vadībai, mūzikas un grupiņu skolotājām un palīdzēm par atbalstu un dalību šajā projektā.

Burvīgi! Paldies par sarunu un lai arī jūsu pusē turpmāk sastopami tikai tīri meži!