ruk-ruk
RUK, RUK, DRAUDZIŅ!
Tagad tu pirmais uzzināsi visas cūcības un jautrības!
close button

Mades ziemas guļa

Rudens iekrāsoja lapas dažādās krāsās, no gaiši dzeltenām līdz koši sarkanām un pat brūnām. Mežs smaržoja pēc sēnēm un dzērveņu ogām. Slieciņa Made, izbāzusi galvu no mājas, nodrebinājās.

"Tuvojas ziema", viņa noteica.

Mades mājiņa atradās saulainā meža pļaviņā, kur valdīja tīrība un kārtība. Made ieritinājās zem savas sapņu segas, izdzēra piparmētru tēju un laidās ziemas miegā, sapņodama par silto pavasara saulīti un zemeņu smaržu.

Ziema pagāja, nokusa sniegs un siltie saules stari klauvēja pie Mades loga.

"Celies, celies! Pavasaris klāt!” čivināja cielaviņa.

Made pamodās, izstaipījās, nomazgāja muti un gatavojās doties pastaigā bet tavu bēdu, durvis nevarēja atvērt.

"Kas tad nu?" – Made bija pārsteigta.

Made atvēra logu un nepazina vairs savu mīļo mežu. Visapkārt viņas mājiņai mētājās dažādi atkritumi: papīri, plastmasas šķīvi, pudeles un tieši priekšā durvīm mētājās liela stikla burka.

Made saskuma: "Ko lai es tagad daru?"

Pēkšņi viņa izdzirdēja troksni, kāds tuvojās viņas mājiņai. Made palūkojās logā un ieraudzīja bērnus, kas tuvojās ar lielu papīra tūtu.

Bērni uzsmaidīja slieciņai un teica: "Nebēdā, mēs visi savāksim un tavs mežs atkal būs tīrs!"

Viņi čakli strādāja un pēc neilga laika mežs atkal bija tīrs un Made varēja atvērt savas mājas durvis.

"Paldies," paklanījās Made, "bet šis mežs nav tikai mans, tas ir mūsu un mums tas jāsaudzē visiem kopā!"