Vāverēns Lullītis ļoti agrā rītā pamodās no ļoti dīvainām skaņām, kas atbalsojās visā mežā. Hm, kas tas varētu būt?
Vāverēns klusiņām, lai nepamodinātu mammīti, brālīti un māsiņu, vēl samiegotām acīm pielīda pie koka dobuma un ieraudzīja dīvainu skatu – meža ielokā bija iebraucis varenliels auto un... vai manu dieniņ... no tā melni cilvēki meta ārā melnus maisus, kuri, atsitoties pret zemi, grabēja, šķindēja un taisīja traku troksni, ka ausis plīsa pušu. Izskatījās nelāgi. Vāverēnu biedēja ne tikai lielais auto un melnie cilvēki, bet mazajai sirsniņai lika straujāk pukstēt arī dīvainie, lielie, melnie, trokšņainie maisi. Nez, kas tur varēja būt iekšā? Pēc kāda laika auto ar melnajiem cilvēkiem aizbrauca. Lullītis bija nedaudz nobažījies, gribēja jau māmiņu modināt, bet tad nolēma, ka būs drosmīgs, un, ziņkārības vadīts, nokāpa pa koka stumbru lejā, lai gan māmiņa bija stingri piekodinājusi, ka viens pats tāds maziņš lejā nedrīkst kāpt.
Bet, tā kā ziņkārība bija lielāka, vāverēns tomēr gāja lūkot – kas tur īsti lejā samests. Naski pieskrējis pie melnajiem maisiem, vāverēns iešķaudījās – fui, kas tā par tādu smaku viņu smaržīgajā mežā parādījusies? Piegājis maisiem tuvāk, Lullītis ieraudzīja, ka no tiem trakajiem metieniem un šķindoņas maisi bija atsprāguši vaļā, un pavērās baiss skats. Vāverēnam acis iepletās, kā tik tur visa nebija: stikla lauskas, pudeles, plastmasas pudeles, papīri, bundžas un vēl visādas drazas (ai, māmiņai nepatiktu šis vārds, bet kā tad lai savādāk to visu nosauc). Vāverēns tā kā sastinga, jo nevarēja atcerēties, vai kāds būtu stāstījis, ka šādām lietām būtu jāatrodas mežā. Pēkšņi garām ļepatoja Zaķu mamma un arī apstājās pie dīvainās, smacīgās kaudzes.
Kas tad tas? Kur tāds nesmukums mežā radies? Ai, ai... un stikla lauskas jau izbirušas – ka tikai kāds nesadur ķepiņas! Te kaut kas pavisam nav kārtībā. Ko tagad darīt?
Tajā mirklī vāverēna sirsniņa ietrīcējās, jo viņš izdzirdēja satrauktas un nedaudz dusmīgas māmiņas balsi: "Lullīti, Lullīti, kur tu esi?"
Vāverēns jau nebija bailulis, viņš neslēpās, bija labi audzināts un tūliņ atsaucās māmiņai. Māmiņa, viņu ieraudzīdama un tālumā īsti nesaprazdama, pie kā viņš stāv, ātri steidzās pie dēliņa. Nu arī mammītei bija negaidīts pārsteigums, jo, kamēr viņa gulēja, mežs bija pārvērsts par izgāztuvi. Vāverēns satraukts jautāja māmiņai: "Vai tad tā drīkst darīt?"
Māmiņa, protams, atbildēja, ka nē. Tad Lullītis satraucies vaicāja: "ko tagad darīt?" Māmiņa padomāja un atcerējās, ka nesen vecais āpsis viņu iepazīstināja ar dīvainu tēlu – ne cilvēku, ne zvēru... pag, pag... kā viņu sauc? Pareizi – par Cūkmenu, kurš visiem māca, kā sargāt dabu un soda tos, kuri mēslo mežā. Tikai kur viņu atrast?
Te pēkšņi zvēriņi izdzirdēja skaļu blaukš, kas atskanēja pa visu mežu, un dīvainas skaņas, tā kā kliedzienus, tā kā kviekšanu. Kas tad tas? Nu visi ātri skrēja skatīties. Netālu no viņiem kokā bija ieskrējis lielais auto. Tikai dīvaini, kur tad melnie cilvēki? Nebija neviena. Tad pēkšņi no auto ārā līda, kūņodamies un aizķerdamies aiz melnajām drēbēm, vairāki sivēni, bet uz auto jumta stāvēja neviens cits kā Cūkmens un skaļi sauca:"Jūs mēslojāt mežā un tapsiet par cūkām, jo, mēslojot mežā, jūs to saindējat un varat nonāvēt daudz dzīvu radību!"
Mazais vāverēns Lullītis vēl īsti nesaprata, kas te noticis. Tad Cūkmens pienāca mazulim klāt un izstāstīja, ka tādas dīvainības notiek ar visiem, kuri mēslo mežā. Šādi mēslotāji pārvēršas par cūkām. Un tas vēl ātrāk notiekot, ja Cūkmens gadās notikuma vietai netālu.
Sabijies, draudziņ? Tas ir labi, tad zināsi, ka nedrīkst mežā atstāt savus atkritumus, jo tur var ķepiņu sagriez zaķītis, striķos var sapīties stirnas mazulis, kā arī putni var apēst ko nelāgu vai sagriezt kājiņas, un arī kukainīšiem atkritumi nepatīk. Mežam ir jābūt skaistam, tīram un jāsmaržo pēc meža.
Nākamajā dienā mežā ieradās Cūkmena labākie draugi – čaklie skolēni ar māmiņām un tētiem – un aizvāca melnos maisus ar visiem atkritumiem, un aizveda uz Atkritumu savāktuvi, kur tiem īstā vieta. Mežs nu bija tīrs, un vāverēns varēja droši skraidīt kokā augšā un no koka lejā, nebaidoties sadurt ķepiņu.
Tāpēc mazie draugi – nemēslojiet ne mežā, ne ārpus tā, un zvēriņi, putniņi un kukainīši jums būs pateicīgi.